Mans vakara hobijs, par kuru es nestāstu kolēģiem

[boach.hi.ethiet]

Darba diena paiet ātri, kad visu dienu strādā ar rokām. Esmu celtnieks, un šīs ziemas projekts bija pilnīga sūdubļa gaisma tuneļa galā — liela renovācija vecā centra ēkā. Bet pēc astoņām stundām ar āmuru un ģipškartona loksnēm, kad pienāk vakars, manā divistabu dzīvoklī iestājas blāva, nogurdinoša klusums. Sieva jau guļ, bērni sen savās istabās, un es sēžu virtuvē ar tālruni rokā. Īsti nezinu, kāpēc kādā decembra vakarā es atvēru to lietotni, bet tā nu tas bija — pirmo reizi reģistrējos online kazino. Nevēlos izklausīties pēc tāda, kas meklē vieglu naudu, bet vienkārši gribējās novērst domas no sienām, kas smaržo pēc mitras apmetuma.

Sākumā man tas likās smieklīgi — spēlēt ar krāšņām mašīnām, kas griežas, kurās redzami augļi un septiņi. Tajā vakarā es iemaksāju desmit eiro. Desmit, saproti? Tā ir mana pusdienu nauda visai nedēļai, kad strādāju virsstundas. Bet man nebija nekādu lielu cerību. Es vienkārši skatījos, kā ruletes rats griežas, un pēkšņi sajutu kaut ko, ko sen nebiju jutis: vieglumu. Darbi, parādi, vasarnīcas remonts — viss uz brīdi pazuda no galvas. Kad ekrānā parādījās uzvara, kaut kādi piecpadsmit eiro, es pajutos kā pusaudzis, kurš pirmo reizi no skolotājas saņem teicamu atzīmi. Smieklīgs salīdzinājums, bet tā tas ir.

Ar laiku tas kļuva par tādu kā vakara teātri. Nav teikts, ka es katru dienu spēlēju. Dažreiz pat nedēļu neieslēdzu nekādu casino latvia kontu, jo pēc smagas dienas gribas vienkārši gulēt. Bet reizēm, kad otrdienas vakarā lietus dauzās pa logiem, es uzvāru tēju, paņemu telefonā kādu spēli un pavadu stundu kā mazs bērns, kas vēro Uguns sienu. Mana sieva domā, ka es skatos seriālus. Bet es jūtos patiesi dzīvs — ne jau naudas dēļ. Tā ir maza pleznas kustība pret rutīnu, kuru mēs visi jūtam, bet nevaram paskaidrot.

Pēc pusgada esmu nonācis pie diezgan mierīgas attiecības ar šo nodarbi. Skaidrs, ka profesionāļi teiktu: ""Sargies, azartspēles!"" Bet es runāju par sevi un savu pieredzi. Man patīk pirms katra grieziena iecelt sev budžetu. Divdesmit eiro mēnesī, vairāk nekad. Un tad es skatos, kas notiek. Ir vakari, kad nekas neuzvar, bet arī nav kauns, jo tā ir maksa par izklaidi. Citi iztērē šo summu kino ar popkornu. Man ir interaktīvās mašīnas. Bet reizēm notiek kaut kas īpašs un pats smieklīgākais — nauda no spēles atgriežas. Un šī sajūta, kad Bonusa kārta beidzot nokrīt ar lielu koeficientu, ir kā atklājums bērnībā, kad kādā spēlē atradi noslēptu līmeni.

Viens vakars man īpaši palicis atmiņā. Tas bija janvāra beigās, kad dienas algas bija mazas, jo ziemā objektu mazāk. Es biju nokārtojis rēķinus, palikušas pāri kādas septiņdesmit eiro. Sievai teicu, ka jāiegādājas jauna veļas mašīna, jo vecā sāka dīvaini dūkt. Tā vietā pēc darba es atkal atvēru savu casino latvia profilu. Nezinu, varbūt apnikums, varbūt ziņkāre — bet es nolēmu pamēģināt kādu jaunu tiešo spēļu sadaļu. Šoreiz es turējos pie vienas vienkāršas spēles ar sarkaniem un melniem segmentiem. Likmes lēnas, desmit centi. Un tā — pēc kādas stundas es pamanīju, ka bilance pieaugusi no dažiem eiro līdz divsimt. Roku sāka trīcēt. Es izņēmu simts piecdesmit eiro, atstāju otru pusi un aizgāju gulēt ar briesmīgu smaidu. Nākamajā dienā es nopirku to veļas mašīnu. Sieva bija pārsteigta, prasīja, kur ņēmu naudu, bet es tikai teicu: ""Atceries, es teicu, ka pabeigšu virsstundu projektu."" Jā, tas bija neliels melītis, bet tajā brīdī es sapratu, ka uztveru spēles kā spēles.

Tagad es bieži domāju par to, cik daudzi no mums baidās no savas veiksmes. Mana kaimiņa pensionāre saka, ka laime nāk tikai darbā. Bet pa kuru laiku es sapratu: laime ir tava attieksme pret procesu. Man nav nekādas sarkastiskas vēlmes tevi pierunāt spēlēt. Es nebūt neiesaku visiem sēdēt un griezt visas dienas garumā. Bet es iemācījos pieņemt zaudējumu kā daļu no vakara, nevis kā personisku sakāvi. Šī spēja pārnesusies arī uz darbu. Kad kāda siena saplaisā vai projekts paslīd, es saku: ""Tas ir tikai grieziens, pasaule nekustas tālāk."" Tas nav banāls vienaldzīgums, bet gan sapratne, ka dzīve sastāv no mirkļiem, un ne vienmēr tu kontrolē, kurā pusē kritīs lode.

Mans galvenais atklājums pēc gada ar mērenu spēlēšanu ir citāds — es vairs nekaunos no sava hobija. Es to nedarīju tāpēc, ka man vajadzētu naudu. Man vajadzēja aizraušanos, kas nepārslogo smadzenes. Tie, kas saka, ka online kazino ir tikai noziedzība, droši vien redz tikai to tumšo pusi. Es redzu arī atpūtu cilvēkam, kurš gadiem ilgi vilkis svarus un ķieģeļus. Trešo reizi teikšu skaidri: mans pieredze ar casino latvia strādā, jo tajā esmu atradis līdzsvaru — apzināti ierobežojumi un spēja izbaudīt zaudējumu kā daļu no vakara, nevis no dzīves.

Tas nav stāsts par to, kā es kļuvu miljonārs. Tā ir tikai stāsts par vīrieti, kurš reizi nedēļā pēc darba uzvelk mīkstās mājas bikses un stundas laikā izgriež krāsainas bildes. Nav labāka veida, kā paziņot pasaulei: ""Šodien es esmu brīvs."" Brīvība nav tikai iespēja tērēt lielas naudas. Tā ir arī iespēja vakarpusē stāvēt virtuvē un pasmaidīt, kad uz ekrāna uzzibsnī uzvara par deviņdesmit centiem. Sīkums, bet kaut kā nodzīvots no gala līdz galam. Un tieši tas ir skaistākais — ka varu atļauties to vieglumu, kam nav jāsniedz izskaidrojums. Es beidzot sapratu, kāpēc cilvēki spēlē. Ne jau laimēt dēļ. Bet lai atkal justos kā bērni, kuriem pieaugušie pateikuši ""Nav jau obligāti jāuzvar, bet jāpiedalās."" Nu, es piedalos, un man patīk. Un ar to arī beidzas mans vakars — ar tīru tējas krūzi un smaidu, ko nevar nopirkt veikalā.